Akupunktūra
Akupunktūras ārsts Aleksejs Radčenko
Homeopātija
Ārste homeopāte Svetlana Laputjko
Psihoterapija
Psihoterapeits Aleksandrs Moškins
Atmest smēķēšanu
Caurdurt ausis
  Veselības centrs ROS Centra speciālisti Pakalpojumu cenrādis Kur atrodas ROS   lv ru en  
DiagnostikaĀrstēšanaBemer-terapija


ROS ROS
reklāma saitā                            


   Ārstēšana Psihoterapija.
 
 

Vai tas ir viss? Nē, ne gluži...

 
 

DOMĀS UN ATMIŅĀS KLEJOT, LAI ZĪMĒTU KARTI

RUNĀT JEBKO, LAI NOSAUKTU DZIĻĀKO

SAPŅOT, LAI REDZĒTU ĪSTENĪBU

ATMINĒTIES, NO KURIENES BAILES, MĪLA UN NAIDS

MEKLĒT CIEŠANU CĒLOŅUS, LAI ATRASTU APSLĒPTO MANTU

Šo nodarbošanos var aprakstīt arī tādiem vārdiem. Tas viss ir iespējams - tagad arī pie mums, ROS centrā. Piedāvājam Jums vissenāko zinātnisko psihoterapeitisko pieeju, kāda vien ir izstrādāta Rietumos. Šis atveseļošanās un attīstības ceļš ir jau sen pazīstams pasaulē: tā ir PSIHOANALĪZE.

Psihoanalīze ir vēsturiski pirmais zinātniskās psihoterapijas novirziens. Psihoanalīzes aizsācējs ir Vīnes ārsts Zigmunds Freids (1856 – 1939); tās pamati veidojušies 19. gs. beigās. 20. gs. laikā psihoanalītiskajā teorijā un praksē ir radušies apjomīgi papildinājumi; tā ir mūsdienu psihoanalītiskās terapijas pamats.

Var izdalīt vairākus psihoanalītiskus principus:

• priekšstats par neapzināto tieksmju izšķirīgo nozīmi. Cilvēks spēj apgūt savas psihes neapzināto saturu un uz šī pamata risināt savas psiholoģiskās problēmas, ja tādas radušās, bet tam nepieciešams īpašs darbs un profesionāla psihoanalītiķa palīdzība.

• Priekšstats par to, ka dzīve nav iespējama bez pretrunīgām vēlmēm. Cilvēki ir psihiski pretrunīgi un tādēļ pat ikdienišķos apstākļos izvairās no dažu vēlmju un faktu apzināšanās vai atcerēšanās. Tas ir dabiski un pat nepieciešami, taču dažkārt tas rada būtiskus maldus un jaunas problēmas.

• Priekšstats par agrīnās bērnības pieredzes izšķirīgo nozīmi. Kaut arī cilvēks turpina attīstīties mūža gaitā, psihes pamati izveidojas pirmajos mūža gados un pirmajos mēnešos, bērna attiecībās ar faktiskajiem vecākiem un citiem tuviniekiem.

• Priekšstats par pārnesi, jeb transferenci. Tās jūtas un domāšanas ievirzes, ko bērns izveido pirmo reizi mūžā, sākotnējās attiecībās ar tuviniekiem, turpmākajā dzīvē neizzūd, taču saglabājas neapzinātā veidā. Tādēļ cilvēki šo agrīno pieredzi atkārto; neapzināti un bez izmaiņām pārnes to uz daudzām citām emocionāli svarīgām attiecībām. Arī pārnese ir vispārcilvēciska īpašība, bet tā var būt emocionālu pārpratumu, maldu un konfliktu iemesls.

• Psihoanalīzes tehnika un metodes. Analītiķis neplāno un nepiedāvā klientam sesiju (tikšanās reižu) struktūru, un neierobežo klienta atmiņu vai domu gaitu. Klients sesijās guļ uz t.s. kušetes, kamēr analītiķis sēž krēslā aiz kušetes galvgaļa. Notiek klienta asociāciju, sapņu un pārneses analīze. Svarīgi nosacījumi ir sesiju biežums un regularitāte. Mūsdienās psihoanalīzes sesijas notiek 4 reizes (4 dienas) nedēļā, bet process kopumā ilgst vismaz pāris gadus. Šajā laikā, cik vien tas iespējams, netiek mainīta sesiju vieta (konkrēts kabinets) un laiks. Vienas sesijas ilgums ir 45-50 minūtes.

Psihoanalīze ir piemērota cilvēkiem ar interesi par savu iekšējo pasauli un ar vēlēšanos izprast savas emocionālās problēmas, konfliktus un rakstura īpatnības. Psihoanalīze visvairāk spēj palīdzēt tad, ja klientam pietiek pacietības un neataidības, lai turpinātu procesu emocionāli grūtākajos posmos.

 
   
 

Uzziņām un konsultācijām rakstiet: ros@latnet.lv, viktors.ozolins@psihoterapija.lv
zvaniet: 
+371 29472738 Viktors Ozoliņš, Austrumeiropas Psihoanalīzes Institūta kandidāts
+371 29299848 Aleksandrs Moškins, Austrumeiropas Psihoanalīzes Institūta reģistrēts analizands.

 
 
 
 
 
 

PSIHOANALĪTISKĀ  UN  PSIHODINAMISKĀ  TERAPIJA.

 
 

Psihoanalītiskās un psihodinamiskās terapijas teorētiskais pamats ir psihoanalīze, vēsturiski pirmais zinātniskās psihoterapijas novirziens. Abas terapeitiskās pieejas ir tik radniecīgas, ka vieglāk ir uzsvērt to kopīgās iezīmes, nevis atšķirības. Tās vieno vairāki psihoanalītiski principi:

      •  priekšstats par neapzināto tieksmju un motīvu izšķirīgo nozīmi. Cilvēks spēj apgūt savas psihes neapzināto saturu un uz šī pamata risināt savas psiholoģiskās problēmas, ja tādas radušās, bet tam nepieciešams īpašs darbs un profesionāla psihoanalītiķa vai psihoterapeita palīdzība.

      •  Priekšstats par to, ka dzīve nav iespējama bez pretrunīgām vēlmēm. Cilvēki ir psihiski pretrunīgi un tādēļ pat ikdienišķos apstākļos izvairās no dažu vēlmju un faktu apzināšanās vai atcerēšanās. Tas ir dabiski un pat nepieciešami, taču dažkārt tas rada būtiskus maldus un jaunas problēmas.

      •  Priekšstats par agrīnās bērnības pieredzes izšķirīgo nozīmi. Kaut arī cilvēks turpina attīstīties mūža gaitā, psihes pamatstruktūras izveidojas pirmajos mūža gados un pirmajos mēnešos, bērna attiecībās ar faktiskajiem vecākiem un citiem tuviniekiem.

      •  Priekšstats par pārnesi, jeb transferenci. Tās jūtas, reakcijas un domāšanas ievirzes, ko bērns izveido pirmo reizi mūžā, sākotnējās  attiecībās ar vistuvākajiem pieaugušajiem, turpmākajā dzīvē neizzūd, taču saglabājas neapzinātā veidā. Tādēļ cilvēki šo agrīno pieredzi atkārto; neapzināti un bez izmaiņām pārnes to uz daudzām citām emocionāli nozīmīgām attiecībām. Arī pārnese ir vispārcilvēciska īpašība, bet tā var būt emocionālu pārpratumu un maldu iemesls.

      •  Psihoanalīzes tehniskie principi un metodes. Terapeits neplāno un nepiedāvā klientam sesiju (tikšanās reižu) struktūru, un ilgstošas terapijas gadījumā neierobežo klienta pārdomu saturu. Terapeitiskais darbs ir klienta asociāciju, sapņu un pārneses analīze; šī darba tehniskie paņēmieni ir konfrontācija, klarifikācija, interpretācija un pārstrāde. Svarīgs nosacījums ir sesiju regularitāte. Gan psihoanalītiskā, gan psihodinamiskā terapija ilgst no dažiem mēnešiem līdz dažiem gadiem, un to procesā, cik vien tas iespējams, netiek mainīta sesiju vieta (konkrēts kabinets) un laiks (norunātās nedēļas dienas, sesijas sākuma laiks un ilgums). Vienas sesijas ilgums ir 45-50 minūtes.

 
Psihoanalīzes aizsācējs ir Vīnes ārsts Zigmunds Freids (1856 – 1939); tās pamati veidojušies 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Klasiskās psihoanalīzes tehnika ir izveidota līdz apm. 1916. gadam. 20. gs. laikā psihoanalītiskajā teorijā un praksē ir radušies apjomīgi papildinājumi: mūsdienās ir plaši pazīstamas, piemēram, objektattiecību teorija, patības psiholoģija; tāpat – bērnu psihoanalīze, grupu analīze, psihodinamiski orientēta atbalsta terapija utt. 
     

     PSIHOANALĪTISKĀ TERAPIJA ir psihoanalīzes saturiska un tehniska modifikācija. Salīdzinājumam, psihoanalīzes tiešais nolūks ir sevis iepazīšana un izpratne. Klients uz šāda pamata var patstāvīgi uzlabot un pārkārtot savu dzīvi, taču tas ir pašizpratnes tālākais rezultāts. Savukārt, psihoanalītiskās terapijas tiešais nolūks ir klienta adaptācijas spēju, darba spēju un emocionālo attiecību uzlabošanās. Terapijā klients izvēlas terapeitiskus mērķus, t.i. izdala tās savas problēmas, ar kurām visvairāk grib strādāt. Terapijas procesā klients saskaras ar savas pagātnes emocijām un attiecību pieredzi, un atveido agrāk pārdzīvotās jūtas pārnesē, attiecībās ar terapeitu. Tādējādi, pagātnes problēmas un emocionālie konflikti tiek atkal izjusti tagadnē, tos ir iespējams uzlūkot „šeit un tagad” situācijā, lai labāk izprastu to cēloņus un izmēģinātu dzīvē jaunas to risināšanas iespējas.

      Psihoanalītiskā terapija neapšaubāmi ir efektīva, piemēram, šādos gadījumos:

  •  grūtības un neveiksmes mēģinot nodibināt vai saglabāt sev nozīmīgas attiecības,

  •  psiholoģiskas izcelsmes seksuāli traucējumi,

  •  cilvēka šaubas par to, vai tas spēs īstenot paša iecerēto, sasniegt paša izvirzītos mērķus,

  •  pastāvīga neapmierinātība, satraukums vai dusmas, kuru iemesls to cietējam nav izprotams,

  •  situācijas, kad cilvēks, pēc paša pieņemtām mērauklām, dzīvo labi un ir veiksmīgs, taču neizjūt laimi un gandarījumu.

      Psihoanalītiskā terapija, tāpat kā jebkurš terapijas veids, nav vienlīdz noderīga visā psihisko problēmu spektrā. Piemēram, ja cilvēka psihiskais stāvoklis ir tik smags, ka zūd spēja pārvaldīt savu dzīvi, tad, lai arī terapeitam var noderēt šo traucējumu psihoanalītiska izpratne, klientam ir ieteicama izteikti atbalstoša terapija. Tāpat, psihoanalītiskā terapija nav efektīva (parasti – nav iespējama) alkohola vai citu vielu atkarības gadījumā.

      Analītiskajā terapijā klients nevis guļ uz kušetes, bet sēž iepretim terapeitam; sesijas notiek 2-3 reizes nedēļā (retāk, nekā psihoanalīzē). Terapeits savukārt izturas aktīvāk, nekā analītiķis. Terapijas kursa kopīgais sesiju skaits un klienta finansiālie izdevumi ir mazāki, nekā psihoanalīzes gadījumā. Šī terapija ir noderīga klientiem ar pietiekamu prasmi izteikt savus pārdzīvojumus vārdos. Svarīga ir vēlēšanās sevi izprast un spēja izturēt neapmierinātību, kas neizbēgami rodas terapijas gaitā. Klientiem, kuri ir noskaņoti uz ātriem un pragmatiskiem savu problēmu risinājumiem, vai arī uz konkrētiem ieteikumiem, šis terapijas veids var šķist nepietiekami saistošs.

      Psihoanalītiskie principi tiek izmantoti arī terapeitiskā darbā grupā. Grupu analīze (grupu analītiskā terapija) atšķiras ar īpašu terapeitisko tehniku. Šādā gadījumā cilvēka problēmas tiek risinātas grupas kontekstā, tai aktīvi piedaloties. Terapeitiskais līdzeklis ir grupa kopumā. Grupas uzmanības centrā ir indivīds kā personība, kas veido attiecības, un tieši attiecības palīdz grupas loceklim psiholoģiski augt, mācīties un mainīties. Nebūtu ieteicams uzsākt analītisku terapiju grupā tādos dzīves brīžos, kad cilvēks pārcieš psiholoģisku krīzi, jo tas apgrūtina iekļaušanos grupas procesā.

     PSIHODINAMISKĀ TERAPIJA atšķiras no psihoanalītiskās terapijas ar akcentiem tās saturā un ar dažām tehniskām īpatnībām. Nosaukums ‘psihodinamiskā terapija’ literatūrā ir sastopams arī kā ‘psihoanalītiskās terapijas’ sinonīms. Psihodinamiskā terapija ir individuāla, sesijas notiek 2 vai 1 reizi nedēļā. Salīdzinot ar psihoanalītisko terapiju, tās ir retākas, un tas nosaka vismaz divas citas atšķirības: pirmkārt, sarunās nākas biežāk un vairāk iztirzāt klienta dzīves notikumus sesiju starplaikā. Sastopoties ik pēc nedēļas, savā ziņā „katra sesija ir gluži kā pirmā”, jo klients ir vairāk nodarbināts ar savu aktualitāšu izklāstu. Tādējādi, īpaši nozīmīgs ir atbalsts ikdienas jautājumu risināšanā, bet atliek mazāk laika un iespēju iedziļināties tajos ilgstošajos pārdzīvojumos un problēmās, kas pamudinājušas klientu uzsākt terapiju. Otrkārt, jo retākas ir sesijas, jo mazāka ir pārneses jūtu intensitāte. Klients līdz ar to sesijās mazāk izjūt trauksmi un samulsumu, taču neapzinātās jūtas to svarīgajos aspektos tiek atsegtas mazāk un tiek pārstrādātas fragmentāri. Tādēļ rezultāti ir pieticīgāki, nekā psihoanalītiskajā terapijā. Vienlaikus, psihodinamiskā terapija ir pieejama lielākam klientu skaitam. Šajā gadījumā klienta izdevumi ir mazāki, taču svarīgs ir vēl kas cits: daļa cilvēku nav psiholoģiski gatavi tik emocionāli intensīvām un pastāvīgām attiecībām, kādas ir psihoanalītiskā terapija. Protams, agrāk vai vēlāk terapijas procesu var intensificēt, ja klients izjūt vajadzību pēc padziļināta darba.

      Īsveida psihodinamiskā terapija ir terapijas forma, kas izveidota 1960.-70. gados. Maksimālais sesiju skaits šādā gadījumā ir noteikts ar konkrētas terapeitu biedrības tradīciju vai nolikumu. Parasti īsveida psihodinamisko terapiju praktizē 1 reizi nedēļā, kurss parasti ietver 20 – 40 sesijas un ilgst ne vairāk par 1 gadu. Dažkārt sesiju skaits tiek negrozāmi noteikts kursa sākumā un pastāv savstarpēja vienošanās par tā beigu datumu. Šāda terapija ir fokusēta un intensīva. Tā ir piemērota cilvēkiem, kurus nomāc kāda skaidri formulējama, ne ārkārtīgi smaga psiholoģiska problēma, kā arī piemīt izteikta motivācija strādāt ar to terapijā, un pietiekama psihiska stabilitāte, lai varētu strauji iekļauties terapeitiskajās attiecībās, nezaudēt darba spējas emocionāli grūtākajos terapijas brīžos un pieņemt terapeitisko attiecību strauju izbeigšanos, jo arī šāda nosacīta šķiršanās - sakarā ar spraigo un personisko pārdzīvojumu - var būt grūts uzdevums.

Viktors Ozoliņš, psihoterapeits

 
   
 

 
 
 
 
 
 

Viktors Ozoliņš "Sapņi. Karaliskais ceļš"

 
 

Jautājums, kādēļ cilvēkam vajadzīgs miegs un sapņi, ir gan bioloģisks, gan psiholoģisks. Miegs ir ne tikai ķermeņa atpūta guļus, bet arī psihes stāvoklis. Kā zināms, miegs atšķiras no nomoda vismaz ar šādām pazīmēm:

  • pazeminās muskuļu tonuss,
  • pazeminās ķermeņa temperatūra un arteriālais asinsspiediens,
  • zūd apziņa, un epizodiski uzrodas īpašs psihisks stāvoklis – sapņi.

Miega fizioloģiskās likumsakarības ir daudzkārt aprakstītas žurnālos un grāmatās, tādēļ tās var atzīmēt pavisam īsi. Zinātniski dati par cilvēka smadzeņu aktivitāti miegā ir iegūti samērā nesen. Būtiski atklājumi šajā jomā ir veikti 1950. gadu sākumā. Kopš tā laika lieto nosaukumus „lēnais miegs” (angliski: non-REM sleep) un „ātrais miegs” (angliski: REM sleep, jeb miegs ar straujām acu kustībām (rapid eye movements) zem aizvērtiem plakstiņiem). Naktī cits citu nomaina lēnā un ātrā miega posmi; parasti „lēnajā miegā” cilvēks aizvada lielāko daļu naktsmiera laika. Zinātnē ir ilgstoši valdījis uzskats, ka sapņi ir saistīti tikai ar „ātrā miega” stāvokli, un tikai 20. gs. pēdējos gados ir noskaidrojies, ka sapņi ir vienlīdz iespējami gan „ātrā”, gan „lēnā” miega laikā.

Ir pierādīts, ka sapņi, tieši tāpat kā „ātrais miegs” piemīt visiem cilvēkiem, taču atšķiras gan spējas, gan vēlēšanās tos iegaumēt un saglabāt atmiņā. Daudzi no tiem, kas guļ ciešā miegā, uzskata, ka viņi tikpat kā nesapņo, taču pareizāk būtu sacīt ko citu: sapnim var sekot tik dziļš „lēnais miegs”, ka sapņa satura nostiprināšanās ilgstošajā atmiņā ir gandrīz neiespējama. Sapni var vislabāk atcerēties tad, ja pamostas sapņa laikā (piemēram, līdz ar modinātāja zvanu); jo ilgāks laiks paiet no pamošanās līdz domām par sapņoto, jo grūtāk to atcerēties. Neapšaubāmi, lielāko daļu sapņu cilvēks pamostoties neatceras vai arī drīz pēc tam aizmirst uz visiem laikiem.

Sapņu izpratnei ir piešķirta būtiska nozīme dažādās kultūrās. Tā, viena no senākajām zināmajām liecībām par sapņu tulkošanu ir kāds Ēģiptes papiruss, kurš datēts 14.gs. pirms mūsu ēras. Pareģojošu sapņu veicināšana ar īpašu rituālu Asklēpija tempļos bija pazīstama senajā Grieķijā kopš 6.gs. p.m.ē., vēlāk arī Romas impērijā. Sapņu nozīmīgums ir minēts tautu folklorā; jaunākajos laikos dažādās valstīs ir publicētas vairāk vai mazāk izklaidējoša rakstura „Sapņu grāmatas”. Zinātniskajā psiholoģijā sapņu izprašanai pievēršas tikai nedaudz ilgāk par 100 gadiem.

Nosapņotais visbiežāk saista cilvēku uzmanību tad, ja tas ir neparasti satraucošs; tad, ja sapnis tieši sasaucas ar kādu aktuālu problēmu, vai – tad, ja cilvēks cenšas, cik vien tas būtu iespējams, paredzēt notikumus.

Vai, un kādā veidā, var tulkot sapņu saturu, un izmantot šīs zināšanas?

Vienu no viedokļiem šajā jautājumā var nosacīti dēvēt par psihofizioloģisko skatījumu. Šādā pieejā tiek visvairāk pētītas dažādu kairinājumu pēdas galvas smadzenēs, informācijas apstrādes procesi miegā un nomoda psihisko stāvokļu ietekme uz smadzeņu darbību miega laikā. Psihofizioloģiskais sapņu skatījums tiek pamatots ar dabaszinātniskiem faktiem un ir salīdzinoši „skeptisks”: tiek atzīts, ka sapņu saturs var norādīt uz aktuālā pieredzes materiāla saturu, kā arī uz pieredzē balstītām neapzinātām prognozēm vai neapzinātu problēmas risināšanu nomodā (jautājumā par to, vai iespējami pareģojumi un atklājumi sapnī), taču nav runas par īpašām psiholoģiskām likumsakarībām, kas ļautu tulkot sapņu nozīmi.

„Skeptiskajam” viedoklim pretējs un vienlaikus līdzīgs ir nosacīti „naivs” uzskats: pieņēmums, ka daudzi sapņi tiešām nav tulkojami, taču tādēļ, ka... tie ir izprotami tiešā veidā. Šajā gadījumā risks ir nevis sapņu pārmērīga „bioloģizēšana”, bet gan to „pārdabiskošana”. Nav izslēgts, ka dažu t.s. tradicionālo kultūru cilvēki vēl arvien izprot sapņus kā tādus dvēseles piedzīvojumus ķermeņa miega laikā, kas būtu aizmigušā dvēseles acīm skatīti burtiskā nozīmē. Nedaudz kariķējot, to var ilustrēt tā: ja es nosapņoju, ka saņemu pārmetumus no priekšniecības darbā, tad nešaubos, ka tieši tam jānotiek īstenībā, un, ka atliek vienīgi gatavoties nepatikšanām un paveikt darba pienākumus tik labi, lai iespēju robežās mazinātu šo neizbēgamo ļaunumu. Ja mans pareģojums nepiepildās, varu uzslavēt sevi par tā „neitralizēšanu”, bet, vienalga, neinteresējos par to, vai manam sapnim ir kāda cita, grūtāk saprotama nozīme. Reizēm šāds domāšanas veids nav pietiekami noderīgs... Kāds misionārs Grubs ir rakstījis, ka „viens no Paragvajas indiāņiem viņu apvainojis ķirbju zādzībā, kaut arī zinājis, ka zādzības laikā misionārs atradies vairāk nekā 200 kilometru attālumā no zādzības vietas. Indiānis bija redzējis sapnī, kā misionārs zadzis viņa ķirbjus, un tas, ka Grubs tajā laikā atradās pavisam citā vietā, viņu nemaz nemulsināja”[1].

Nav šaubu, ka sapņi ir tieši saistīti ar fizioloģiskiem procesiem galvas smadzenēs; nav izslēgts, ka dažkārt tie pat varētu būt vienīgi šo procesu blakusefekts. Tomēr centieni sapņus tulkot nav mazinājušies kopš aizvēsturiskiem laikiem līdz mūsu dienām.

Pirmais no tādiem pētījumiem šajā jomā, kam ir paliekoša nozīme zinātniskajā psiholoģijā, ir 1900. gadā publicētais darbs „Sapņu tulkošana”, kura autors ir slavenais Vīnes ārsts Zigmunds Freids. Z. Freida formulējums „sapņi ir karaliskais ceļš uz neapzināto” tiek citēts arī mūsdienās. Z. Freida psihoanalīze ir gan ārstnieciska metode, gan psihes izpētes metode, gan oriģināla psihes teorija, un arī sapņu psihoanalītiska tulkošana nav tikai un vienīgi klīniska prakse: tā ir sapņu izprašanas un sevis izprašanas veids.

Kāpēc sapņi ir juceklīgi, pretrunīgi un nesaprotami? Ja meklējam atbildi Z.Freida uzskatos, varētu sacīt apmēram tā: tikpat pretrunīga ir visa cilvēka dzīve, tikai cilvēkiem gribas piedēvēt savai nomoda dzīvei skaidrību un kārtību. Katram ir vēlēšanās būt tādam „savas dzīves saimniekam”, kurš saprot, ko viņš grib, ko dara, un kāpēc dara tieši tādā veidā. Vai ir viegli pieļaut citu viedokli, ka lielākā daļa psihes satura ir neapzināma, un to nevar atklāt bez īpašas mācīšanās un bez cita cilvēka palīdzības? Šāda doma var radīt apjukumu un izbailes. Tiesa, nākamajā mirklī varētu arī nomierināties un piebilst, ka tas, acīmredzot, nav ne labi, ne slikti, bet ielūkošanās dziļāk savās vēlmēs, darbos un arī sapņos var sniegt daudz vairāk drošības un miera, nekā baudīts līdz šim...

Z.Freids apgalvo, ka sapņa dziļākā būtība ir kādas nepiepildītas vēlmes šķietams, iluzors īstenojums. Var argumentēt, ka to apstiprina pat izteicieni, tādi, kā „diemžēl, par to atliek tikai sapņot” vai „par tādu laimi neesmu pat sapņojis”. Varētu pieņemt, ka cilvēki sapņo tādēļ, ka bez šāda gandarījuma brīžiem, kaut arī nereāliem un īsiem, nevar izturēt dzīves grūtības un trūkumus. Taču, vai katrā sapnī var skaidri saskatīt vajadzības apmierinājumu? Reizēm tas ir iespējams, un Z.Freids to apliecina ar izteiksmīgiem piemēriem. Bērniem 2 – 3 gadu vecumā gadās sapņot par zemenēm ar putukrējumu vai par ķiršiem, kas noskatīti, bet nav dabūti nomodā, un dažus gadus vēlāk – par skaistām vietām, ko dienā gribējuši, bet nav paguvuši apmeklēt ekskursijā (Z.Freida un viņa tuvinieku bērnu sapņi, kas iztirzāti darbā „Sapņu tulkošana”). Bērnu sapņi bieži vien nav jātulko, tie rāda vēlmes apmierinājumu spilgti un skaidri, jo bērni vēl nav pilnīgi pieradināti kaunēties vai justies vainīgi par to, ko viņi grib, un nosodīt sevi par „sliktām vai bezkaunīgām domām”. Sapņus tulko tādēļ, ka tās vajadzības, ko cilvēki paši nosoda, izpaužas viņu sapņos slēptā un nesaprotamā veidā.

Sapņos atainojas dažādas vēlmes, reizēm – pavisam konkrētas (bērns redz sapni par gaidāmo dzimšanas dienas dāvanu; sportists – par uzvaru sacensībās, utt.). Vienlaikus, Z.Freids raksta, ka dziļākie sapņu motīvi ir saistīti ar neapmierinātām un noliegtām seksuālām vajadzībām, kas (t.s. infantīlā seksualitāte) pirmajos mūža gados ir ne mazāk aktuālas, kā vēlākos vecuma posmos. Arī aizliegumus, kritiku un kaunināšanu iepazīst jau bērnībā un turpina baidīties no tā vienmēr. Neīstenotu seksuālu vēlmju tematika tādēļ ir mūžīgs sapņu pamatmotīvs, taču šis princips nenozīmē, ka jebkurš sapnis ir tieši seksuālu vēlmju izpausme.

Kāda ir gadu tūkstošiem tulkojamā sapņu valoda?

Z.Freids raksta, ka to, pamatos, veido tikai dažas darbības: 1) sabiezināšana (jeb kondensācija), 2) pārvirze, 3) domu pārvēršana vizuālos tēlos un 4) otrreizējā apstrāde. Kopā tās bieži sauc par „sapņa darbu”. Sapņa darbs ir t.s. latentā (apslēptā) sapņa pārvēršana t.s. manifestētajā (izpaustajā) sapnī, kas visbiežāk ir nesaprotams. Sapņa dziļākā (latentā) jēga ir atklājama ar „tulkošanas darbu”.

Pirmā, otrā un trešā no minētajām darbībām ir saistītas tādā ziņā, ka kopā tās nosaka sapņu simboliskumu.

Nomodā cilvēki spēj veikt prāta loģiskās darbības, piemēram, salīdzināšanu un secināšanu, arī ievērot pretrunas, uzturēt noteiktu priekšstatu par telpu, laiku un sevi, un atšķirt apkārtējo īstenību no savas psihiskās pasaules. To visu nodrošina cilvēka apziņa. Sapnī šīs prasmes var daļēji saglabāties, taču valda vienkāršākas norises – iztēles procesi; nevis problēmu loģiska risināšana, bet vajadzību apmierināšanas uzskatāms iztēlojums. Sapnī ir iespējams pilnīgi viss – arī savstarpēji pretrunīgais un izslēdzošais, dabiski un loģiski neiespējamais, un mēs pēc pamošanās varam būt nebeidzami pārsteigti, kā sapnī atpaliekam no savām nomoda domāšanas spējām, bet pārsniedzam savas nomoda fantāzijas iespējas...

Sabiezināšana ir vairāku vai daudzu kaut kādā veidā saistītu domu, attieksmju, vēlmju ietveršana vienā sapņa tēlā vai epizodē. Jebkurš sapnis nozīmē daudz vairāk, nekā tieši „redzēto”. Z.Freids uzsver, ka pierakstot manifestētā sapņa saturu tieši tā, kā nosapņots, atstāstījums bieži iekļaujams pāris teikumos un nekad neaizņem vairāk, kā pusi lappuses. Savukārt, ja sapņotājs mēģina pierakstīt visas savas asociācijas un atmiņas, kas nomodā ir kaut kā saistītas ar manifestēto sapni, iznāk, piemēram, līdz 12 lappusēm garš stāstījums, turklāt rodas izjūta, ka sapņa nozīme ir neizsmeļama. Iespējams, ka tieši ar sabiezināšanu var izskaidrot tik parasto izjūtu pēc pamošanās, ka sapņots daudzas minūtes vai pat stundas, lai arī objektīvi izmērāmais ātrā miega posms var vilkties dažas minūtes vai mazāk par vienu minūti. Sabiezināšana piešķir sapnim un katrai tā daļai daudznozīmību, kas padara to mīklainu un nenoteiktu.

Pārvirze skar sapņa fragmentu vai tēlu spilgtumu un emocionālo nozīmi. Emociju un attieksmes pārvirzīšanu var atklāt ne tikai sapņos, bet arī nomoda dzīvē. Gadās dusmoties un izgāzt dusmas uz cilvēku, kurš īstenībā nav tās izraisījis; tāpat, iemīļot kādu vietu, māju vai situāciju un ilgoties pēc atgriešanās tajā – tā vietā, lai atzītu, ka ar šo vietu vai notikumu ir saistītas mīļas attiecības ar cilvēkiem, kas palikušas pagātnē vai arī būtu atgūstamas citā veidā. Pārvirze sapnī izpaužas tā, ka mūsu ieinteresētība, simpātijas, iekāre, dusmas, bailes bieži ir dīvainas, savukārt, būtiskākais ir nemanāms, jo nešķiet ne satraucošs, ne interesants. Kā rakstījis Z. Freids, „psihiskais akcents no svarīgā elementa tiek pārnests uz citu – nesvarīgo, tā ka sapnis centrējas citādāk un šķiet svešāds”[2]. Pēc pamošanās gadās izšķirošos sapņa momentus uzskatīt par nenozīmīgiem sīkumiem un aizmirst, bet atcerēties spilgtākos, latento saturu maskējošos fragmentus.

Domu satura pārvēršana uzskatāmās, pirmkārt, vizuālās ainās izpaužas tā, ka sapņus „redz”; mazāk un retāk tajos ir iesaistīti citu modalitāšu tēli un domas bez tēlainas izteiksmes. Dažu simbolisku tēlu nozīme var nemainīties cilvēka dzīves laikā, un tā var būt līdzīga daudzu cilvēku sapņos. K.G. Jungs uzskata, ka daļa sapņu tēlu un motīvu ir ģenētiski mantojama paaudzēs. Tomēr katrs no tiem ir izprotams vienīgi visa sapņa, sapņotāja personības un nesenās pieredzes kontekstā.

„Skatāmā” domāšanā nav loģisku sakarību (ja būs tā, tad notiks tas; tāpēc, ka; vai nu tā, vai citādi). Uz cēloņsakarību atainojumu var norādīt tas, ka lietas un fakti sapnī ir vienlaicīgi, citreiz – tas, ka divi sapņi ir tieši viens pēc otra, taču tam var būt arī cits izskaidrojums. Domāšana sapnī – uzskatāmos tēlos un bez loģiskām darbībām – ir primitīvāka, nekā pieauguša cilvēka domāšana nomodā. Tā līdzinās bērna domāšanai līdz 4 vai 5 gadu vecumam. Taču būtisks ir arī kas cits: simboli ļauj apslēpt dziļāko sapņa saturu. Lietas, cilvēkus un notikumus sapnī bieži apzīmē tiem nosacīti līdzīgi vai radniecīgi tēli (paziņu Edgaru var apzīmēt nepazīstams Elmārs; skolotāju – treneris; uz emocionāli aukstām attiecībām ar māti var norādīt aizsalusi jūra, u.tml.).

Otrreizējā apstrāde ir manifestētā sapņa materiāla sakārtošana tā, lai rastos kaut cik saskanīga kopaina jeb veselums. Kā var pārliecināties apdomājot sapņus, tas ir iespējams tikai virspusēji. Pat, ja sapnis atgādina filmu ar notikumu norises vietu, sākumu, attīstību un nobeigumu, tikpat raksturīgs ir pretējais: vienlaikus sapnis ir absurds un nesakarīgs, jo „šai procesā materiāls bieži vien tiek grupēts pilnīgi neatbilstoši jēgai”[3]. Arī materiāla pārkārtošanā tā jēga tiek aizklāta un sagrozīta.

Tiktāl ir aprakstīts „sapņa darbs”. Svarīgi ir arī tas, kā rodas sapņa tēlu „izejmateriāls”. Vai tiešām neapmierinātās vēlmes ved sapņotāju atpakaļ tālā pagātnē, kaut arī manifestētajā sapnī lielākoties ir nesenas pagātnes un iepriekšējās dienas ainas? Protams, arī ikdiena ir neapmierinātu vajadzību avots. Tomēr, pēc Z.Freida domām, sapnis rodas divu vai reizēm pat triju vienlaicīgu un saistītu cēloņu ietekmē.

Dziļākais un būtiskākais sapņa izraisītājs ir neapmierinātā vajadzība, kas – visticamāk – ir nomākta un noliegta kopš bērnības gadiem, un kaut kā saistīta ar senām, neapzināmām atmiņām.

Otrais sapņa avots ir t.s. iepriekšējo dienu iespaidu „nogulsnes”. Tās rada vienas vai divu iepriekšējo dienu iespaidi – gan tādi, kas ir emocionāli maznozīmīgi, gan tie, kas vistiešāk sasaucas ar nomākto vajadzību (sagaidāms, ka pēdējie parādītos sapnī pārvērsti un nesaprotami). 

Piemēram, ja sieviete nekad nav guvusi tādu gandarījumu, kā viņas tēva atzinība, maigums un prieks par meitu, viņas senās ilgas pēc tā un sarūgtinājumu var dienas gaitā atdzīvināt tikko manāms nicīgums un nevērība priekšnieka attieksmē pret šo sievieti. Visbiežāk cilvēki cenšas nepieļaut, ka nepatīkamais ilgi paliek apziņas lokā, tādēļ ticams, ka pārdzīvojums tiktu tūlīt aizmirsts, tas ir, izstumts neapzinātajā psihē. Savukārt, nākamās nakts sapņa „faktu materiālā” iekļautos tie dienas sīkumi, kas nav satraucoši vai emocionāli „bīstami”. Iespējams, ka skaidri parādītos arī sāpīgā notikuma tās detaļas, kas nenorāda uz tā aizskarošo būtību: kāds no citiem tobrīd klāt bijušiem cilvēkiem, pirms un pēc tam darītie darbi vai arī notikuma vieta. Emocionālā reakcija (vai nu tā būtu nenoteiktas ilgas, vai niknums) un revanšs par aizvainojumu vai arī atzinības iegūšana (vakardienas vai arī bērnības vēlmes apmierinājums) uzrastos citā sapņa epizodē un citā kontekstā (pārvirze); tāpat, dienas notikumi varētu nesaprotami saplūst ar senu atraidījumu ainām (sabiezināšana).

Trešais sapņa avots ne katrreiz sniedz būtisku izpratni par sapņotāju. Tas ir iespējami ārēji vai iekšēji kairinājumi, kuri neuzmodina aizmigušo, bet ietekmē sapni un atainojas tā saturā. Novērojumi un raksti par to, kā sapņos var atspoguļoties ķermeņa kairinājumi, ir bijuši pazīstami arī deviņpadsmitajā gadsimtā. Reizēm cilvēks sapņo par ziemas dienu un pamostoties atklāj, ka istabā ir vēss, un noslīdējusi sega. Z. Freids raksta, ka viņam pēc zivju ēšanas vakariņās ir gadījies pa sapņiem aiziet uz virtuvi padzerties. Pat modinātāja zvans var iekļauties sapņa sižetā tā, ka pamošanās dažas sekundes aizkavējas. Ārējie notikumi (temperatūras vai apgaismojuma izmaiņas, trokšņi u.tml.) un to izraisītie sapņa pavērsieni var būt mazāk saistīti ar cilvēka individualitāti. Ķermeņa iekšējie stimuli reizēm ir sevišķi nozīmīgi: sapnī var, piemēram, satraucošā veidā atainoties kādas saslimšanas pirmās izpausmes – sāpju sajūtas, ko cilvēks pagaidām nepamana dienas laikā.

Minētais pārskats par sapņu freidiskās izpratnes principiem ir īss un nepilnīgs. Tas būtu papildināms ar komentāru, kā savienojama doma par sapni kā vēlmes īstenojumu ar faktu, ka ir sapņi ar biedējošu un traģisku saturu. Jāprecizē, ka doma par seksuālu vēlmju īpašo nozīmi paša Z. Freida rakstos skaidrota kā viena no vadlīnijām, bet nebūt ne kā vienīgais pieturas punkts sapņu izpratnē. Kā zināms, psihoanalītiskā sapņu izpratne ir attīstījusies gan Z. Freida dzīves laikā, gan pēc viņa nāves, t.i., kopš 1939. gada.

Alternatīvus, vairāk vai mazāk izstrādātus sapņu skaidrojumus ir izvirzījuši individuālpsiholoģijas aizsācējs Alfrēds Adlers, analītiskās psiholoģijas aizsācējs Karls Gustavs Jungs, eksistenciālisma psiholoģijas klasiķi, geštaltpsiholoģijas aizsācējs Frics Perlzs, iespējams – arī citu psiholoģijas novirzienu pārstāvji. Vai kāds no skaidrojumiem būtu izsmeļošāks un efektīvāks par pārējiem? Visdrīzāk, tas ir neatbildams jautājums. Psihologi un psihoterapeiti bieži atzīst gan to, ka viņi pārvalda kādu no šīm pieejām labāk, nekā citas, gan to, ka ir reizēm sastapušies ar tādu sapņa materiālu, kas ir skaidri un pārliecinoši izprotams tieši kādas vienas, bet ne citu pieeju „gaismā”. Sapņi, tāpat, kā cilvēki, ir gan līdzīgi, gan dažādi, un bez tam arī katram cilvēkam ir dažādi sapņi...

 

Izmantotās literatūras saraksts

  1. Z. Freids. Sapņa darbs // Žurnāls „Grāmata”, 1991., Nr. 6.

  2. P. Tulviste. Par domāšanas izmaiņām vēsturē.- R.: Avots, 1990.- 206 lpp.

  3. Рейнуотер Дж. Это в Ваших силах. Как стать собственным психотерапевтом.

(2-е изд.) – М.: Прогресс Универс, 1993.- 240 c.

       4.    Фрейд З. Введение в психоанализ. Лекции.- М.: Наука, 1989.- 455 c.

       5.    Фрейд З. Толкование сновидений.- М.: Современные проблемы, 1913.- 457 с.

       6.    Wortman C.B., Loftus E.F. Psychology (3-d ed.). – Ed. by A.A.Knopf, Princeton, NJ, 1988.- 622 p.



[1]Pēters Tulviste. Par domāšanas izmaiņām vēsturē.- R.: Avots, 1990.- 32.-33. lpp.

[2] Z. Freids. Sapņa darbs // Žurnāls „Grāmata”, 1991., Nr. 6., 8. lpp.

[3] Ibid.

 
   
 

 
 
 
 
 
 

Kas ir psiholoģiskā diagnostika?

 
 

Tas ir diagnostikas veids, kas ļauj izpētīt cilvēka psihes darbību. Psiholoģiskajā diagnostikā tiek izmantotas specifiskas psiholoģiskās diagnostika metodikas – strukturēti jautājumi, testi, aptaujas, uzdevumi. Katra metodika ir sastādīta ar noteiktu izpētes mērķi un ļauj novērtēt konkrētu psihes funkciju vai izpausmi, veidojot metodiku tiek veikta rūpīga rezultātu ticamības pārbaude. Bērnu psiholoģiskajā izpētē tiek izmantotas īpaši bērniem piemērotas diagnostikas metodikas, nozīmīgu vietu ieņem spēles, rotaļu elementi. Psiholoģisko diagnostiku veic klīniskais psihologs, kas ir speciāli apmācīts un tiesīgs pielietot savā praksē psiholoģiskās diagnostikas metodikas. Psiholoģiskā diagnostika ļauj veikt gan šauru specifisku izpēti (piemēram, izpētīt atmiņu vai uzmanību), gan sastādīt plašu, vispusēju cilvēka raksturojumu. Ar diagnostikas palīdzību var noteikt gan pastāvīgas, relatīvi nemainīgas cilvēka psihes īpatnības, gan izvērtēt šī brīža stāvokli – noskaņojumu, darbaspējas, grūtības. Psiholoģiskās diagnostikas iespējas: izvērtēt cilvēka intelektu, garīgās attīstības līmeni, kognitīvos procesus - uzmanību, atmiņu, domāšanu, radošo darbību, gribu, darba motivāciju un darbaspējas, emocionālo sfēru, tipiskās uzvedības reakcijas, personībai raksturīgās iezīmes, attiecību veidošanas īpatnības, iekšējos konfliktus, problēmas. Psiholoģiskās diagnostikas rezultātus var izmantot, lai labāk izprastu sevi, savu bērnu, konkrētu dzīves situāciju vai problēmsituāciju, lai izdarītu izvēli (piemēram, profesijas izvēli), saņemtu speciālista ieteikumus konkrētas situācijas risinašanai. Psiholoģisko diagnostiku var nozīmēt ārsts, pedagogs, sociālais darbinieks u.c speciālists, norādot diagnostikas mērķus, uzstādot jautājumus. Diagnostika ļauj konstatēt novirzes no vidējā rādītāja populācijā un specifiskas psihes izmaiņas, psihes traucējumu raksturu un dziļumu, tāpēc psiholoģisko diagnostiku izmanto arī psihiatrijā.

 
   
 

 
 
 
 
 
 

Psihoterapeits var palīdzēt.

 
 

Psihoterapeits var palīdzēt ja ir:
• attiecību problēmas (konflikti ģimenē, grūtības tuvu attiecību veidošanā, sarežģījumi attiecībās ar bērniem, vecākiem),
• psiholoģiskās grūtības ikdienas dzīvē (problēmas darbā, neapmierinātība ar darbu, konflikti ar kolēģiem un vadību, atlaišanas draudi),
• ēšanas traucējumi – anoreksija, bulīmija, aptaukošanās, kas saistīta ar pārmērīgu ēšanu psiholoģisku iemeslu dēļ,
• krīzes situācijas (smagi pārdzīvojumi, tuvinieku zaudējums vai slimība, atlaišana no darba, vardarbība),
• veselības pasliktināšanās, kad organisms signalizē savam saimniekam par to, ka kaut kas nav kā vajag: vai nu stresa par daudz, vai slodze par lielu, vai arī attiecību problēmas sagādā pārāk lielus pardzīvojumus, vai vēl kas cits.

Ilze Sestule
Ārste - psihoterapeite

 
   
 

 
 
 
 
 
 

Individuālā psihodinimiskā psihoterapija.

 
 

Individuālā psihodinimiskā psihoterapija ir psihoterapijas virziens, kas vērsts uz cilvēka personības izpēti. Mēs visi nākam no savas bērnības un katram no mums dzīves laikā izveidojas savs veids, kā konkrētajā situācijā uztver notiekošo un kā uz to reaģē. Mēs esam dažādi, dažāda ir arī mūsu pieredze.
Nereti dzird sakām: “Es atkal un atkal atkārtoju savas kļūdas!” Tas nozīmē – iemīlos viena tipa sievietēs/vīriešos un piedzīvoju atkārtotu vilšanos, ļauju sevi apkraut ar darbu kalniem utt.. Psihoterapijā lēnām un pamazām tiek meklēti cēloņi problēmām, kuru dēļ cilvēkam ir radušies šie sarežģījumi. Psihoterapijas laikā cilvēks pats, ar psihoterapeita palīdzību, iepazīst sevi un atrod jaunus ceļus.
Individuālajā psihoterapijā psihoterapeits ar klientu strādā 1 reizi nedēļā (retākos gadījumos var būt nepieciešamas 2-3 reizes nedēļā) un parasti paiet ilgāks laiks, kamēr cilvēks iemācās sevī ieklausīties, saprast savas jūtas, savas rīcības slēptos iemeslus. Ja nepieciešams īslaicīgs atbalsts krīzes situācijā, tad ir piemērta īsveida psihodinamiskā terapija. Parasti īsveida psihodinamisko terapiju praktizē 1-2 reizes nedēļā, kurss parasti ietver 20 – 40 sesijas un ilgst ne vairāk par 1 gadu. Dažkārt sesiju skaits tiek negrozāmi noteikts kursa sākumā un pastāv savstarpēja vienošanās par tā beigu datumu. Šāda terapija ir fokusēta un intensīva. Tā ir piemērota cilvēkiem, kurus nomāc kāda skaidri formulējama, ne ārkārtīgi smaga psiholoģiska problēma, kā arī piemīt izteikta motivācija strādāt ar to terapijā, un pietiekama psihiska stabilitāte, lai varētu strauji iekļauties terapeitiskajās attiecībās, nezaudēt darba spējas emocionāli grūtākajos terapijas brīžos un pieņemt terapeitisko attiecību strauju izbeigšanos.

Ilze Sestule
Ārste - psihoterapeite

 
   
 

 
 
 
 
 
 

Kā notiek psihoterapija 

 
 

Pirms uzsāk psihoterapiju ir jāpiesakās uz konsultāciju, lai psihoterapeits varētu izvērtēt stāvokli, pārdomāt tālāko taktiku. Savukārt klientam konsultācijas laikā ir iespēja iepazīt psihoterapeitu, gūt priekšstatu par terapijas procesu. Psihoterapeits tiekas ar klientu savā kabinetā, sarunas notiek tikai starp klientu un psihoterapeitu. Psihoterapeits uzņemas atbildību ievērot konfidencialitāti un neizpaust klienta uzticēto informāciju. Tad, kad lēmums par psihoterapijas sākšanu ir abpusēji pieņemts, vienojas par laiku, sesiju biežumu, apmaksas kārtību.

Ilze Sestule

Ārste - psihoterapeite

 
   
 

 
 
 
 
 
 

Ēšanas traucējumi.

 
 

Ilze Sestule
Ārste - psihoterapeite
Ēšanas traucējumi mūsdienās ir nozīmīga problēma, kas visbiežāk sākas meitenēm pusaudžu gados vai jaunām sievietēm ( 10% - 5% gadījumos ar ēšanas traucējumiem slimo arī zēni, jaunieši). Šodien, kad masu medijos nepārtraukti tiek popularizēta ārējā skaistuma nozīme, cilvēkiem tiek uzspiesti standarti, ka laimīgs ir tas, kurš izskatās veiksmīgs un skaists. Vienlaicīgi nepārprotami tiek sludināts, ka skaista meitene ir tieva meitene, ka šī tievā meitene ir tiesīga uz apburošu smaidu, skaistiem tērpiem un labāko vīrieti un, likumsakarīgi, arī laimi. Katra meitene vēlas būt laimīga un mīlēta. Uz šāda sabiedrības uzspiestu standartu fona pusaudzes nereti izvēlas savas psiholoģiskās problēmas, kuru dēļ nejūtas laimīgas, atrisināt kļūstot tievas. Tievas – tātad, laimīgas. Meitenes uzsāk diētas. No sākuma tas viss izskatās pat veselīgi – bulciņu vietā kāpostu lapas un burkāni, vairāk fiziskas aktivitātes, pozitīvas emocijas par katru zaudēto kilogramu, apkārtējo uzslavas. Arī puiši šīm aktīvajām, smaidīgajām meitenēm pievērš vairāk uzmanības. Sapņi sāk īstenoties un rezultātā meitenes tiešām jūtas skaistākas, pašpārliecinātākas, vairāk ievērotas, mīlētas – vārdu sakot, laimīgākas. Diemžēl ne visas meitenes spēj apstāties pie veselīgi samazināta svara, kas varētu būt apmēram 10 kg zem auguma cm (1,70cm – 60kg). Daudzām sākotnējās diētas kļūst arvien stingrākas, arvien lielākas pūles un izdoma tiek izmantotas, lai citi neredzētu, ka meitene ēd pārāk maz vai pat neēd vispār, vai arī, ka visu apēsto tūlīt pēc maltītes izvemj. Rezultātā dzīve pārvēršas par ēšanas – neēšanas kontroli un mānīgi iegūtajai laimes sajūtai meitenes dzīvē paliek arvien mazāk vietas. Bieži vien vecāki pat nenojauš, ka 3 kāpostlapas vai burkāns vakarā ir vienīgais ēdiens, ko meitene vispār ēd. Šis nu ir tas brīdis, kad jārunā par anoreksiju.
Anoreksija (Anorexia nervosa) – ir nopietna slimība, kas smagi, invalidizējoši var ietekmēt meitenes veselību un pat apdraudēt dzīvību. Ar anoreksiju meitenes visbiežāk saslimst 13-14 un 17-18 gadu vecumā. Anoreksija var izpausties dažādi: neēšana un diēta var kombinēties ar pastiprinātu fizisku aktivitāti, ar vemšanas izraisīšanu, ar caurejas līdzekļu lietošanu. Ir gadījumi, kad uz neēšanas (bada) fona novēro pēkšņas pārēšanās epizodes, pēc kurām tiek izsaukta vemšana. Šādos gadījumos nereti anoreksija tiek nepareizi novērtēta kā bulīmija. Anoreksijas izraisa nopietnus visu orgānu sistēmu darbības traucējumus, tai skaitā reproduktīvo – badošanās izraisītās hormonālās nepietiekamības dēļ pārtraucas menstruācijas, iestājas amenoreja.
Bulīmija (Bulimia nervosa) arī ir nopietns ēšanas traucējumu veids, kas parasti sākas vēlāk – vēlīnos pusaudža vai agras jaunības gados. Parasti saglabājas normāls vai nedaudz paaugstināts svars. Bulīmija bieži sākas ar diētu, pēc kuras sākas atkārtota epizodiska pārēšanās, kurai seko vemšanas izraisīšana, pārmērīga caurejas līdzekļu lietošana, urīndzenošu u.c. līdzekļu izmantošana, kā arī pārmērīgas fiziskas aktivitātes. Neatkarīgi no tā, kādi ēšanas traucējumi attīstās, sakotnējais, varbūt neapzinātais, mērķis būt skaistai un laimīgai tā arī netiek sasniegts.
Iesaku vecākiem sekot sava bērna ēšanas paradumiem un, tikko meitenes sāk jebkādas diētas ar mērķi novājēt vai novērst kādu konkrētu defektu (piemēram, pārāk resnus augšstilbus), rūpīgi pārrunāt to nepieciešamību, veidu, ietekmi uz veselību. Ja jūtat, ka pašiem tam nepietiek laika vai spēka, ir vērts meklēt palīdzību pie speciālista (psihoterapeita, psihologa, psihiatra, ģimenes ārsta), lai pēc iespējas ātrāk novērstu anoreksijas vai citu ēšanas traucējumu attīstību. Īpaši uzmanīgiem jābūt jauno balerīnu, modeļu, dejotāju vecākiem. Visiem vecākiem es ieteiktu pēc iespējas vairāk runāt ar saviem bērniem, interesēties par viņu dzīvi un pārdzīvojumiem, atbalstīt tik sarežģītajā pubertātes un pusaudžu vecumā, lai viņi nejustos vientuļi, nesaprasti un nemīlēti, lai viņiem nebūtu jādodas mānīgās ārējā izskata laimes meklējumos.

 
   
 

 
 
 
 
 
 

Geshtal't-terapija

 
 

Geshtal't-terapija ir psihoterapeitiskas prakses atzīts virziens pasaulē un mūsu valstī, piekāpjoties popularitātē tikai psihoanalīzei un uzvedības terapijai. Tās panākumu noslēpums skaidrā un veselā teorijā, lielā brīvībā un lokanībā darba metodēs. Geshtal't-terapija radās 1920.gadu beigās Germānijā. Tās veidotājs – Frits Perlzs – sāka savējo praksi kā psihoanalītiķis, un geshtal't-terapii rašanās tika saistīta ar viņa neapmierinātību ar cietiem psihoanalītiskiem rāmīšiem, kas ierobežo terapeita daiļradi. Geshtal't-terapijas prakse veiksmīgi integrē sevī eksistenciālisma idejas, miesiskai terapijai V. Rajha, austrumu filozofijas un psihoanalīzes. Tādēļ galvena geshtal't- pieejas cieņa ir kopējā cilvēka redzēšana viņa izpausmju vienotībā, kuras ir miesiskas, emocionālas, sociālas un garīgas. Īstā laikā geshtal't-pieeja iznāca par rāmīšiem terapijas un ieņēma savējo vietu pedagoģijā, organizatoriskā konsultācijā un citos prakses apgabalos. Viņš izrādījās efektīvs gan individuālā, gan grupā darbam, kā arī darbā ar ģimenēm un organizācijām kā kopējas struktūras. Geshtal't-terapijas pamatideja ir kreativā attīstība mijiedarbībā ar apkārtēju pasauli, spējas atjaunošana pie pašregulācijas, cēloņu un neadaptīvu vai postošu uzvedības stereotipu atkārtošanas mērķu atskārsme.

 
   
 

 
 
 
 
 
 

Eriksona hipnoze.

 
 

Eriksona hipnoze. Miltons Eriksons, kas pelnīja iesauku Misters hipnoze, atdeva hipnozei pašas efektīvākās terapeitiskās metodes statusu, vienlaikus atņemjot noslēpumainības un mistikas viņa oreola. Eriksona hipnozes raksturīga īpatnība ir netiešas pieejas izmantošana, kas ļauj apiet iespējamu pretestību un izrādīt terapeitiski orientēto iedarbību. Eriksons parādīja terapevtichnost' hipnotiska transa – pats uzturēšanās fakts transā jau izrādās derīgs liela problēmu daudzuma atļaujai. Eriksona hipnoterapija ir atvērtā sistēma, kura turpina attīstīties, pilnveidojot savējās tehnikas; vēl jo vairāk, viņa dod jaunu tehniku radīšanas iespēju.

 
   
 

 
 
 
 
 
E-APTIEKA  TAS, ko Jūs meklējāt, iespējams ŠEIT >>> Veselības Internets-Veikals
 
   

Riboksīns Borimed 0.2 50tab.

5.40 €

Viena tablete satur 200 mg inozīna.

Ieteicamā diennakts deva – 2 tabletes, kas satur 400 mg inozīna.

Sastāvdaļas: inozīns; kartupeļu ciete; stabilizētājs:polivinilpirolidons; apvalks (glazētājvielas: polivinilspirts,polietilēnglikols; pretsalipes viela: talks; krāsvielas: E171, E104, E172), pretsalipes viela stearīnskābe; pūdercukurs.

Lietošana: ieteicamā diennakts deva – 1 tablete 2 reizes dienā, pirms ēšanas. Lietošanas ilgums 30-120 dienas. 

Lietošanas ierobežojumi: individuāla komponentu nepanesība, hiperurikēmija, akūta podagra, grūtniecība un zīdīšanas periods. Pirms lietošanas konsultēties ar ārstu!

Uzglabāt sausā, bērniem nepieejamā vietā, temperatūrā ne augstākā par +25°C.

E104 var nelabvēlīgi ietekmēt bērnu aktivitāti un uzmanību.

Importētājs: SIA ELPIS, Ganību dambis 26C, Rīga, LV - 1005, Latvija.

   

Glikometrs ACCU-CHEK ACTIVE

19.70 €

Glikometrs ACCU-CHEK ACTIVE ir portatīvs teststrēmeļu analizators glikozes noteikšanai kapilārajās asinīs.
Iepakojumā: analizators Accu-Chek Active, autolancete, 10 vienreizējas lietošanas lancetes un 10 teststrēmeles auduma maciņā, lietošanas instrukcija.
Ražotājs: Roche, Vācija.

 

 

Eriksona hipnoze    seksuāli traucējumi    Aleksandrs Moškins    Igors Šeļegovs    Svetlana Laputjko    muguras problēmās    disku trūce    anoreksija    traumu    bulīmija    Akupunktūra    attiecību problēmas    Ēšanas traucējumi    adatu terapija    psiholoģiskā diagnostika    Homeopātija    galvassāpes    palīdzēs Akupunktūra    hipertonija    Freids    homeopātisko preparātu    akupunktūrā    potes    muguras    bērnu saslimšanas    disku trūce    spondiloze      Aleksejs Radčenko    Aleksandrs Moškins    galvassāpes    Igors Šeļegovs    Svetlana Laputjko    Akupunktūra    bērnu neadekvāta uzvedība    adatu terapija    bailes    palīdzēs Akupunktūra       Akupunktūra    Adatterapija    ārstnieciska masāža    adatu terapija    Akupunktūra palīdzēt   Ģimenes psihoterapija   Aleksejs Radčenko    starpskriemeļu trūce    Aleksandrs Moškins    Eriksona hipnoze    Igors Šeļegovs    seksuāli traucējumi    osteohondroze    anoreksija    bulīmija    Svetlana Laputjko    attiecību problēmas    Akupunktūra    Ēšanas traucējumi    psiholoģiskā diagnostika    spondiloze    neiroze    adatu terapija    migrēna    galvassāpes    ausu izdurstīšana    palīdzēs Akupunktūra    insulta ārstēšana    Freids    homeopātisko preparātu      

Visas tiesības ir aizsargātas. © SIA 'ROS', 2008
PULS.LV Professional statistical system       Europuls.eu - Catalog of the European Internet resources      Яндекс.Метрика Auraj studio карта сайта