|
01.11.2009 Lielais sports maksā dārgu naudu. Ja gribam ko sasniegt (sevišķi komandu sporta veidos), jāinvestē lieli līdzekļi. Pēdējā laikā notiekošais manī vedina pārdomas, ka pie varas esošie valstī vadās tikai pēc savas pārliecības, nevis tautas viedokļa. Bobsleja federācijas prezidents Jānis Kols preses konferencē pirms jaunās sezonas nebaidījās skaļi nosaukt partiju, kuras nopelns sporta iznīdēšanā vislielākais - "Jauno laiku". Griezt nost visiem, nekādu atlaižu un tad redzēs, kas būs. Tīri aritmētiski katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka valsts mērogā krietni samazinot budžetu, tikpat vērienīgi krīt arī iekšzemes kopprodukts. To pašu var attiecināt arī uz sportu - nav nodokļu atlaides atbalstītājiem, drīz varbūt nebūs arī lielā sporta. Vienubrīd jau visi atvieglojumi tika atcelti, kaut tagad atkal ir iepriekšējais variants. Vieni uzreiz bļaus, ka nav mums tas sports vispār vajadzīgs. Iespējams, taču tas tāpat dod darbavietas treneriem, sporta ārstiem, vēl citu veida speciālistiem utt. Augstāko sasniegumu sportisti paši ir profesionāļi un ar to tiek nopelnīta iztika sev un tuviniekiem, padomājot arī par nākotni. Bez sporta var iztikt, bet līdzjutējiem tomēr vajag kādas emocijas. Vai visu laiku tikai skatīties , klausīties un lasīt, ka valstī iet slikti, ka būs vēl sliktāk un atkal ir jāsavelk jostas. Es atvainojos, absolūtais vairākums nav savārījuši nekādas ekonomiskas ziepes un cilvēkiem nav jātaisnojas valdošo partiju vietā. Tās ir pie varas esošo cilvēku problēmas. Zīmīgi, ka šajos laikos interese par sportu (arī kultūru) īpaši nemazinās, par to var spriest kaut vai pēc skatītāju skaita "Dinamo" spēļu laikā tribīnēs un pie TV ekrāniem. Nav jau tie rezultāti šosezon dinamiešiem īpaši spīdoši, bet labāk paskatīties hokeju (basketbolu, futbolu utml.) nevis visu laiku iedziļināties negācijās. No biznesa viedokļa gan ir skaidrs - mūsu tirgus ir par mazu un ar sportu pelnīt faktiski nevar. Jautājums tikai - cik naudas jāinvestē, lai būtu konkurētspējīgi? Vienā jomā profesionālais sports gan sekmējis ekonomisko haosu. Daudzu sportistu algas ir nesamērīgi lielas. Tas attiecas gan uz sporta zvaigznēm pasaulē, gan proporcionāli arī uz dažu veidu pārstāvjiem tepat Latvijā. Izcilas zvaigznes saņem miljonus un pastarpināti ar reklāmu un atribūtikas tirdzniecību piesaista vēl vairāk naudas. Lielo klubu saimnieki tērē daudz , bet vēl vairāk ieņem. Tas saprotams, bet reizēm cenas kļūst astronomiskas un kaut kur jau tā naudiņa jāsadabū. Ja paskatāmies šā gada UEFA čempionu līgu futbolā un izveidojam simbolisko izlasi no katra posteņa vērtīgākajiem futbolistiem, tad šīs komandas tirgus vērtība sanāk 550 miljoni eiro! Tas 11 cilvēkiem plus vēl treneris Hosē Moriņju ar 9,5 miljoniem algas (netto) gadā. Nav noslēpums, ka skatītāju pirktās biļetes uz spēlēm veido ne to lielāko ieņēmumu daļu. Var jau teikt, ka tā nav valsts nauda, to ziedo dažādas kompānijas un privāti atbalstītāji, lauvas tiesu iegūst no TV translāciju tiesībām. Jā, tā jau ir , bet kaut kā jau tas viss ir jāatpelna arī devējiem un par to atkal maksā patērētājs, t.i. vienkāršais cilvēks. Es domāju, nekas nemainītos Krištianu Ronaldu, Kakā, Sidneja Krosbija, Lebrona Džeimsa un citu zvaigžņu dzīvē, ja arī viņu līgumi būtu par dažiem desmitiem miljonu mazāki. Šajā ziņā tālu visiem priekšā ir daži individuālie sporta veidi, kā teniss un golfs, kur sportisti par visu maksā paši un nauda tiek nopelnīta tikai honorāros un ar reklāmām. Algu un nekādu brīvpusdienu nav. Kapitālisms šī vārda patiesākajā nozīmē - esi labākais un pelni, ja nē, tad nekā...Sports ir vajadzīgs un pieprasīts un tāpēc par to maksā un ir gatavi maksāt. Papildus ienākumus pēdējos gados dod totalizatori un to ietekme tuvākajā nākotnē noteikti tikai pieaugs. Globāli sportu diezin vai iznīdēs, ja nu vienīgi tas pats totalizators vai dopings. Latvijā kā mazā valstī šie procesi ir divtik sāpīgi. Bez lielas naudas nav laba sporta. Visiem neiedosi, bet prioritātes mums gan noteiktas tik vien, cik pēc LOK un LOV kritērijiem (kamēr paša LOK darbību nupat izskatīja prokuratūra...) . Guntis Indriksons lai nopelna pats, Kirovs Lipmans arī, bet kādam komandu sportam gan visus šos gadus naudas bijis vairāk nekā daudziem pārējiem kopā. Rezultātu mēs nupat varējām redzēt.... Vēl kāds absurds - dažas nacionālās sporta bāzes. Var diskutēt par nepieciešamību piederēt valstij, bet šoreiz par citu aspektu. Laikā, kad ir grūti, daudzi privātie sporta būvju īpašnieki pat ir gatavi dot atlaides, lai tikai nebūtu tie lielākie mīnusi. Dažās nacionālās sporta bāzēs ir pretēji - izcenojums ir kā granītā iecirsts un nepaliek ne par latu mazāks. Tarifu apstiprina augsta valsts amatpersona un basta. Vēl maza piebilde par Rīgas "Dinamo". Kā savulaik teica Juris Savickis, viņam šo projektu lūdza attīstīt daudzas augstas ar valsti un sportu saistītas personas. Savickis piekrita un līdzjutējiem ir tā iespēja skatīt laba līmeņa hokeju visas sezonas garumā, ne tikai dažus vakarus pasaules čempionāta laikā. Otrā sezona tomēr nav tik viegla kā pirmā - it kā komanda nav īpaši vājāka, bet spēle nevedas un arī pretinieki mūsu divīzijā stiprāki. Hokejs ir populārs, bet jautājums ir pavisam par ko citu. Cik ilgi pietiks naudas hokejam? Bez valsts (vai valsts uzņēmumu) atbalsta ilgi šis projekts nepavilks, taču valstij arī nav naudas. Savicka piedāvājums lielākajām valsts kompānijām diezin vai šajos laikos atradīs dzirdīgas ausis. Pārāk daudzi dreb par savu ādu. Pašiem šajā laikā savākt no privātajiem atbalstītājiem ik gadus 10 miljonus vai nedaudz vairāk eiro šķiet diezgan nereāli. Ja vēl ne lielās Iteras atbalsta, tad situācija var kļūt pavisam bēdīga. Savi argumenti vienmēr būs abām pusēm, bet "Dinamo" ir kā spogulis - mums vajadzīgs augstu sasniegumu sports vai nē? Būtībā par to būtu jālemj visai tautai, bet pie mums parasti ir tā, ka visus lēmumus pieņem pie varas esošie. It kā tikai viņi paši radījuši šo valsti un par visu maksātu no savas kabatas. |
|