| |
Hirudoterapija ir atgriezusies. Trešajā gadu tūkstotī mūs saista viss dabiskais, daudzu paaudžu pieredzes pārbaudītais. Mēs atkal atzīstam ārstēšanos ar dēļu palīdzību - šie mazie vampīriņi, kas pārtiek no mūsu asinīm, joprojām šķiet noslēpumaini, taču atšķirībā no dažādiem izdomātiem drakulām, kas noved vien kapā, šie pretī piedāvā atpestīšanu no slimībām. Iz daudzum daudzu gadsimtu dzīlēm
Hirudoterapija tiek uzskatīta par netradicionālu ārstēšanas metodi, kas nav gluži pareizs apzīmējums. Godīgi sakot, neko tradicionālāku par dziedināšanu ar dēlēm nav iespējams iedomāties - tās tiek izmantotas medicīnā jau kopš Ēģiptes faraonu laikiem. Senā leģendā tiek vēstīts, kā nabaga ēģiptietis strādājis rīsu laukā un ar kapli iecirtis kājā. Pēda sākusi spēcīgi sāpēt un pietūkuši, bet nākamajā dienā tajā pašā laukā viņam piesūkusies dēle, un pēc tam pietūkums nogājis, un rēta ātri sadzijusi. Apķērīgais zemnieks salasījis veselu krūku ar melnajiem kustoņiem, aiznesis uz ciemu, sācis ārstēt cieminiekus un kļuvis par pasaulē pirmo hirudoterapeitu. Dēles tāpat ir liktas arī lordam Baironam, kad viņam uznāca niknuma lēkmes. Ar tām tika ārstētas hipertonijas krīzes izcilajam krievu fabulistam Krilovam. Ar mazo dakteru palīdzību no splīna tika atbrīvoti melanholiskie angļi un nomierināti satrauktie francūži, Hirudoterapija XIX gadsimtā tika uzskatīta par vienu no galvenajām visdažādāko slimību ārstēšanas metodēm, tāpēc ka tā lāva atbrīvoties no «sliktajām», bojātajām asinīm. Jau vēlāk, padomju laikā, šādi tika dziedināta stenokardija manai vecvecmāmiņai, un es atceros, kā gāju uz tuvējo aptieku ar burku - mainīt izmantotās, pieēdušās un slinkās dēles pret jaunām, svaigām un izsalkušām. Un nekādas bailes no apaļgalvas tārpiem man neradās. Kas ir medicīniskā dēle, un kur tā dzīvo
Dabā pastāv četri simti dažādu dēlu pasugu, taču ārstnieciskas ir tikai trīs. Dēles dzīvo saldūdens krātuvju krastos. Tās jutīgi reaģē uz mazākajām ūdens svārstībām, ātri atrod traucējumu iemeslu - dzīvnieku vai cilvēku -, piesūcas viņam, piesātinās ar asinīm, bet pēc tam atlīp un ielien dūņās, kur klusumā un mierā atpūšas divus trīs mēnešus. Agrāk dēles lasīja purvos un ezeros, tagad medicīniskiem nolūkiem audzē īpašās fermās - piemēram, Krievijā netālu no Maskavas un netālu no Santpēterburgas. Kādā veidā viņas mums palīdz
Pašā procedūras sākumā tās ievada mūsu asinīs īpašu vielu, kuras sastāvā ir daudzi fermenti. Galvenais no tiem - himdīns - pavājina asins recēšanu, paplašina asinsvadus un atvieglo tārpam barošanās procesu, bet mums - dzīvi. Tā ietekmē asinis kļūst šķidrākas un bez grūtībām nokļūst līdz orgāniem un audiem, kas izjutuši to deficītu. Tādējādi iespējams izārstēt vēnu varikozi un atbrīvoties no rīta galvassāpēm, kas saistītas ar asinu uzkrāšanos sīkajos kapilāros - no tā mēs ciešam hroniska noguruma gadījumā. Dēles ielaiž mūsu asinīs arī pretmikrobu un pretiekaisuma fermentus, kā arī nomierinošas vielas. Tās noder pret hroniskiem iekaisumiem un lieliski palīdz pret bipertonisko krīzi - krasu spiediena paaugstināšanos, kas saistīts ar spēcīgu satraukumu vai dusmām. Lieliski darbojas pret muskuļu spazmām - viena prasmīgi uzlikta dēle viena paša seansa laikā spēj atbrīvot no mugurkaula sāpēm, kas nav pakļāvušās manuālajam terapeitam, jo to cēlonis slēpjas dziļākajos muskulatūras slāņos, līdz kuriem masieris netiek. Vienā seansā dēle iesūc vairākus mililitrus asiņu. Neliels asiņu zaudējums ir ļoti veselīgs - tas stimulē imunitāti, paaugstina mūsu pretestības spēju slimībām un samazina organisma alerģiskos riskus. To ietekmē aktivizējas kaulu smadzeņu darbība un paaugstinās hemoglobīna līmenis, un galvas smadzenes pārņem viegla eiforija. Agrāk ar dēlēm ārstēja gan depresiju un bezmiegu, gan arī spēcīgas bailes. Varbūt arī tagad būtu ieteicams atgriezties pie pusaizmirstajām klasiskajām metodēm?... Ezoteriskais dziedināšanas efekts
Tas saistīts ar to, ka dēles ir dzīvas būtnes, kam piemīt spēcīgs biolauks un kas ir ļoti jutīgas pret elektromagnētiskajām svārstībām. Saules magnētiskās vētras laikā viņas satrakojas: Šaudās pa akvāriju, atsakās baroties un piesūkties pacientam. Pateicoties savām unikālajām spējām, dēles pašas atrod vietu, kurai jāpiesūcas, jo bojātajiem ķermeņa rajoniem ir mainīta elektrovadītspēja. Ārsts tārpu uzliek aptuveni tajā rajonā, kur tai būtu jādarbojas, bet īstos punktus viņš sameklē patstāvīgi, turklāt tas vienmēr sakrīt ar tiem, kurus speciālisti izvēlas akupunktūrai. Iekārtojusies savā darba vietā, dēle saskaņo bioloģisko rezonansi ar mūsu šūnām, līdz tās elektromagnētiskais starojums sakrīt ar veselo organisma šūnu starojumu. Kāpēc tieši ar veselo? Tāpēc, ka pati dēle nav slima, tā ir spēka pilna. Un barošanās laikā ar savām smalkajām vibrācijām tā liek mūsu šūnām darboties unisonā ar sevi un noregulē slimo orgānu - piemēram, sirds vai nieru - darbību. Daži hirudoterapeiti uzskata, ka dēles atņem mums jebkādu slikto ietekmi, tostarp -ļaunas acs un lāsta enerģiju, kas cirkulē organismā un traucē dzīvot. Tāpat arī atjauno mums apkārt esošo enerģētisko aizsargslāni, ko mēdz dēvēt par biolauku. Tāpēc lāsta noņemšanai tie, kuri netic vārdotājiem un magiem, var vērsties pie hirudoterapeitiem - palīdzēs arī tas. Kā notiek šī savādā procedūra
Tas nemaz nav briesmīgi. Vispirms tevi iztaujā par veselību. Pēc tam tu iekārtojies uz kušetes. Ārsts izvelk dēli no stikla burkas un uzliek uz ādas. Piezīšanās vieta ir atkarīga no tā, kādas ir sūdzības un kāds ir dziedināšanas mērķis. Piesūcas nesāpīgi; kāda mana pazina apgalvoja, ka tas atgādina skūpstu, es pati seansa sākumā izjutu vieglu dedzināšanu. Dēle pārkož ādu pusotra divu milimetru dziļumā, klusītēm guļ un mierīgi, nekur neiegraužoties, izsūc venozās asinis no sīkajiem kapilāriem. Barojoties dēle kļūst mikla, tāpēc zem tās bieži vien pabāž vates tamponu - lai pacients nenodomātu, ka viņš asiņo. Vienā seansā parasti tiek izmantotas 3-7 dēles. Seanss ilgst no 40 līdz 60 minūtēm. Procedūru dažādi ārsti noslēdz dažādi. Kāds beigās pieliek dēlei klāt spirtā samērcētu vati. Asās smakas iespaidā melnais dakteris atlaižas. Visbiežāk ārsts tomēr gaida, kamēr dēle izsūks pietiekami daudz asiņu un nokritīs pati. Pēc seansa brūces tiek aizklātas ar tamponu un aizlīmētas ar leikoplastu, jo asiņošana vēl kādu laiku turpināsies. Pēc tam tu izjūti vieglu eiforiju - gluži kā pēc labas kafijas tases, taču bez sirdsklauvēm un satraukuma. Noskaņojums ir bezrūpīgs, taču ne miegains. Var droši doties uz darbu. Diennakts laikā pēc procedūras nedrīkst iet ne vannā, ne dušā. Hirudoterapījas kurss vidēji sastāv no 7-10 seansiem, kas notiek 1-3 reizes nedēļā. Ko ar izmantoto tārpu dara pēc tam
Tā kā ir AIDS un B un C vīrusu hepatīta laikmets un šīs nopietnās slimības tiek nodotas ar asinīm, neviens pastrādājušo dēli uz aptieku nenes un neizlaiž dzimtajā purvā. Laī novērstu iespējamo infekciju izplatīšanos, tārpi uzreīz pēc izmantošanas tiek iznīcināti. Kad hirudoterapija nav ieteicama
Grūtniecība un dažas ļoti retas asins slimības, kas saistītas ar sliktu recēšanu. Reizēm cilvēkam ir paaugstināts jutīgums pret hirudīnu - dēles izstrādāto vielu, tāpēc daži speciālisti pirms ārstēšanas kursa uzsākšanas uzliek vienu dēli un noskaidro, kāda īr pacienta reakcija. Hirudoterapija ir ļoti efektīva daudzu ginekoloģisku slimību - olnīcu cīstas, hroniska dzemdes piedēkļu iekaisuma, mastopātijas - gadījumā. Dēles devums kosmetoloģijā
XIX gadsimtā Francijā dāmās pirms bailes uzlika sev aiz ausīm pārīti dēļu, lai uzlabotu sejas krāsu uz kapilāru paplašināšanās rēķina un izraisītu satrauktu mirdzumu acīs (no dēļu fermentiem palielinās zīlītes). Mūsdienās plastiskās ķirurģijas klīnikās pēc lielām operācijām dēles pacientēm liek uz pirkstu galiem - lai hirudīns novērstu sarežģījumus ar asinsreci un trombu veidošanos. Dažkārt estētiskās medicīnas salonos ar hirudoterapiju ārstē ielaistu celulītu: divas trīs reizes nedēļā izraksta dēļu seansu - tās izšķīdina blīvos audus, kas veido uz gurniem apelsīna mizas efektu, un paralēli veic limfodrenāžas masāžu ar pretcelulīta krēmiem. |
|
ROS
)
